Par mums un ezeru

“... senos laikos šeit tāds ezers vispār neesot bijis, šeit dzīvojušas divas bagātas zemnieku ģimenes. Vienā no tām augusi meita, bet otrā dēls. Abi jaunieši iemīlējuši viens otru, bet puiša tēvam nepagalam nav patikusi iespējamā vedekla. Viņš devies uz Antes kalnu, kur dzīvojis vecs burvis. Tēvs nu lūdzis, lai palīdzot, viņš nevēloties saradoties ar kaimiņu. Burvis apsolījis palīdzēt un iedevis tēvam kausu ar burvju ūdeni, stingri piekodinot, lai pirms iešanas dievnamā pārmetot to pār kreiso plecu – visi palikšot sveiki un veseli, bet kāzas izjukšot. Tēvs nu arī bezgala pateicīgs devies  mājup un kausu visu laiku turējis rokā, ka tik kas nenotiekot... Bet noticis gan! Jūdzot zirgu, zirgam iekodis dundurs, tas sācis trakot un pārspēris kausu pār labo plecu... Kas vairs īsti zina, kas sūtījis savas dusmas par tādu aplamu tēva rīcību, taču šeit nokritis ezers. Noslīkuši visi kāzu viesi, arī jaunais pāris. Otrās dienas rītā virs ūdens parādījusies līgavaiņa cepure, no tā brīža Alūksnes ezerā ir Cepurītes sala jeb Mīlestības sala. Trešās dienas rītā virs ūdens parādījies līgavas plīvurs, ko ļaudis vēlāk nosaukuši par Garo salu jeb Plīvursalu, bet ceturtās dienas vakarā pret saules rietu virs ūdens parādījies kučiera mētelis. No tā brīža mums ir Kapsētas pussala...”

Tā par Alūksnes ezera un salu rašanos vēsta viena no daudzajām teikām...

Šodien Alūksnes ezers zināms ne tikai kā vienpadsmitais lielākais ezers un viens no visaugstāk novietotajiem ezeriem Latvijā... Alūksnes ezers ir arī Alūksnes pilsētas sirds – valdzinošs kā ziemā,  tā arī vasarā un vietējos alūksniešus un pilsētas viesus gaidošs visu cauru gadu, piedāvājot visdažādākās atpūtas un izklaides iespējas. Viena no tām – vizināšanas un dzīves godu svinēšana uz plosta “Kaija”.


Foto: Māris Pehlaks

Jānis Kļanskis

Plosta gods, prāts un sirdsapziņa ir tā idejas autors, saimnieks un kapteinis Jānis Kļanskis no Balviem, kurš 2012. gada maijā uzdrošinājās sevi pieteikt kā tūrisma pakalpojumu sniedzēju Alūksnes ezerā. Atklāsim vēl vienu noslēpumu – plosts “Kaija” ir paša Jāņa roku darbs. Jānis ikdienā ir neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta šoferis Balvos, taču viņa aizraušanās ir kokapstrāde visdažādākajās formās. Mūsu darbošanās piecu gadu laikā Jānis ir kļuvis par īstu alūksnieti un lepojas ar savu piedāvājumu kuplināt Alūksnes pilsētas tūrisma piedāvājumu.

Ilona Riekstiņa

Gide Ilona Riekstiņa  ( ikdienā angļu valodas skolotāja E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā )sevi lepni dēvē par īstenu malēnieti.

“Esiet mīļi sveicināti vietā, kur vārdi pušu plīst savādāk nekā citviet Latvijā, un šaurais un platais e,ē draiski rotaļājas vārdu rindās,” ar šiem vārdiem ikvienu no viesiem uzrunā Ilona ezera krastā, aicinot un iedrošinot baudīt mirkļus uz plosta “Kaija”.

 Ilona ir gide Alūksnes pilsētā no 1991. gada un par savu cilvēku droši atļaujas uzrunāt vācu mācītāju Ernstu Gliku. Pateicoties daudzajiem pētījumiem par šī izcilā cilvēka dzīvi, Ilona ir izzinājusi arī Alūksnes vēstures lappuses un ir priecīga par to stāstīt viesiem latviešu, krievu un angļu valodās.

Reinis Riekstiņš

Muzikants Reinis Riekstiņš par savu instrumentu uz plosta sauc akordeonu. Ikdienā, būdams students, Reinis dzīvo Rīgā, bet viss viņa brīvais laiks paiet dzimtajā pilsētā. Reinis ir Alūksnes pilsētas patriots un viņu ļoti interesē vietējā tūrisma attīstība. No tautas ziņģēm līdz šlāgeriem - tā savu piedāvājumu izdziedāt sevi uz plosta “Kaija” piesaka Reinis.



 .